The X Factor UK 2015 pirmajā nedēļā Džošs Daniels klusi uzkāpa uz skatuves, gandrīz nepamanīts. Bez lieliem žestiem un bez dramatiskas ievadīšanas. Likās, ka tā būs kārtējā atlase. Taču jau no pirmajām notīm bija skaidrs, ka šis brīdis būs citāds.
Džošs izvēlējās dziedāt Jealous tā, it kā runātu ar kādu, kuru mīl. Nebija mēģinājuma vokāli izcelties vai radīt lielus efektus. Viņa balss bija vienkārša, savaldīga un sāpīgi godīga. Tas neizklausījās pēc priekšnesuma, bet gan pēc atzīšanās.
Pirms dziedāšanas Džošs paskaidroja, ka dziesma ir veltīta viņa labākajam draugam Tomasam Vulijam, kurš 2013. gadā nomira tikai 18 gadu vecumā. Viņš teica, ka uztver dziesmas vārdus citādi — nevis kā dusmas, bet kā klusu skaudību, ka draugs ir nonācis labākā vietā un beidzot atradis mieru. Šis skaidrojums mainīja katra vārda nozīmi.
Dziesmai turpinoties, zāle kļuva pilnīgi klusa. Nebija reakciju, nebija pārtraukumu — tikai klusums. Pat Saimons Kauels, kurš ir pazīstams ar emociju kontroli, nespēja tās noslēpt. Asaras bira pār viņa seju. Vēlāk Saimons atzina, ka priekšnesums viņam atgādināja par māti Džūliju, kura bija mirusi tikai dažus mēnešus iepriekš.
Kad Džošs beidza, iestājās īsa pauze, it kā neviens nezinātu, kas notiks tālāk. Tad publika piecēlās kājās. Viņš saņēma trīs “jā” balsis un devās tālāk, taču tas šķita otršķirīgi. Svarīgākā bija godīguma sajūta zālē — kopīgās skumjas, klusā sapratne — un iemesls, kāpēc šī atlase joprojām tiek atcerēta kā viens no emocionālākajiem mirkļiem šova vēsturē.
